Mani sauc Klāra. Man ir trīsdesmit divi gadi. Es atbraucu uz Latviju, lai mācītu franču valodu visiem, kuriem tā interesē. Domāju, ka tas būs uz gadu, bet izrādījās, ka uz trim.
Es pieradu pie aukstuma, metro un cilvēkiem, kuri nesmaida, kamēr nav iepazinušies ar tevi. Man tas pat patika — Latvijā viss ir patiesi: ja kāds pret tevi ir laipns, tad viņš tiešām ir laipns.
Bet ar vīriešiem ir citādi. Pirmo sauca Juris. Viņš nāca no ģimenes, kur pie sienām karājās gleznas, kur lasīja filozofiju un diskutēja vakariņu laikā. Viņam bija viss — intelekts, pārliecība, gaume. Izņemot cieņu. Viņš kavēja. Viņš klusēja. Viņš pārbaudīja manas robežas. Ja es biju dusmīga, viņš nelikās ne zinis. Ja es klusēju, viņš teica, ka man ir auksti.
Liela cīņa
Bija tā, it kā viņš pastāvīgi cīnītos ar kādu — ar mani, ar sevi, ar pasauli. Es nesapratu, kāpēc. Vīrieši Francijā ir citādāki. Ne labāki, nē. Vienkārši maigāki. Viņi prot klausīties. Viņi var nepiekrist, bet viņi tevi nenoniecina, jo cenšās tevī ieklausīties par spīti visam.
Viņi var būt kopā ar tevi, nemēģinot pierādīt, ka ir stiprāki. Šeit nav pieņemts nokavēt divas stundas un tad teikt: “Kāpēc tu esi tik nervozs?”
Nav pieņemts uzskatīt uzmanību par vājumu. Bet šeit ir otrādi. Reiz Juris teica: “Ja esi pārāk brīvs. Tad francūzis.” Viņš to teica kā pārmetumu. Es jautāju: “Kas ar to slikts?” Viņš paraustīja plecus: “Tu nebaidies zaudēt.” Un tas arī viss — tas arī viss. Francijā mīlestība nav bailes. Bet šeit viss ir kontrole, kura dominē vairums pāru.
Jau pazuduši tūkstoši eiro: brīdina par jaunu krāpšanas shēmu Latvijā – sākumā viņi atsūta īsziņu
Vīrietis mīl, bet viņš baidās. Baidās, ka nespēs noturēties. Baidās, ka viņa aizies. Baidās no kāda labāka. Un tad viņš sāk mani pārbaudīt, manas robežas. Lai viņš nejustos vājš. Kad es Jurim pateicu, ka aizeju, viņš nebija pārsteigts. Viņš nākamajā dienā parādījās ar ziediem. Man nepatīk pušķi. Viņš nezināja un negribēja zināt kas tad īsti man patīk, jo nebija ne reizi to man jautājis.
Mēs pavadījām nakti kopā. Un no rīta viņš teica: “Starp citu, mēs šķiramies.” It kā viņš būtu to izlēmis. Viņam nebija svarīga šķiršanās, bet gan tas, kurš to pirmais pateica.
Citādāks
Tad bija Māris un šeit jau bija mazliet cits stāsts. Viņš dzīvoja virs manis, dizainers, kluss, ar laipnām acīm. Viņš bija citādāks. Viņš nekavēja, viņš bija mierīgs un nosvērts vīrietis. Bet viņš bija arī noslēgts sevī. Kad es viņam jautāju, kā viņš jūtas, viņš atbildēja: “Kāpēc visa šī runāšana?” Ja es mēģināju viņu apskaut, kad viņš jutās nomākts, viņš saspringa.
Viņš nezināja, kā pieņemt. Ne tāpēc, ka negribētu. Es vienkārši nezināju, kā. Mēs devāmies uz Lietuvu. Piecas dienas saules, jūras, bez jakām. Man likās, ka viss uzlabojas un attiecībās ir atgriezusies kādreizējā dzirkstelīte, tomēr nē.
Dolomīta milti upenēm un ērkšķogām: kāpēc tie augiem nepieciešami un kā tos pareizi lietot
Sestajā dienā viņš teica: “Starp citu, mēs šķiramies.” Bez iemesla, bez paskaidrojuma. Es jautāju: “Kāpēc?” Viņš teica: “Tu esi pārāk gudra. Es negribu būt kopā ar sievieti, kura vienmēr vēlas būt vienlīdzīga.” Un es vienkārši gribēju būt es pati. Pēc viņa es daudz domāju. Ne par viņu — par latviešu vīriešiem kopumā.
Viņi uzauga pasaulē, kur jūtas tiek uzskatītas par vājumu. Kur klusēšana tiek uzskatīta par drosmi, un rūpes tiek uzskatītas par pazemojumu. Kur “būt vīrietim” nozīmē izturēt, nevis dalīties. Un latviešu tuvumā sieviete vienmēr ir vai nu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
